Jeg var fristet til at være tilfreds.

Garā, gaišmatainā riteņbraucēja Mollija Beneta cītīgi minēja pedāļus, berzējot cepuri pret divriteņu biedra cietajiem segliem. Līdz divdesmit gadu vecumam lelle dzīvoja un neiedomājās, ka braukšana lejup var sagādāt tik daudz neaprakstāmas baudas ķermenim, kas berzes dēļ izjuta sarežģītas juteklības tieksmes. Sapņaina sapņotāja ar platu smaidu sejā iebrauca dziļi parkā, pameta velosipēdu celiņa malā un metās krūmos, bet ne jau slapju darbu darīt - viņu steidzami vajadzēja apmierināt! Meitenīgās vajadzības aizveda vilinošo nimfu pie masīva laukakmeņa blakus dīķim, akmens gludā virsma, ko sasildīja vasaras saule, un patīkamā vēja vēsma lika krizali masturbācijai. Mollijas Benetas mīļotās sajūsmā vaidi atbalsojās reibinošos kliedzienos ap publiskā parka rajonu, jautros saucienos, aizmirstības brīdī radīja eiforija, satricināja gaisu līdz debesīm, aizdedzinoša vaimanāšana garāmgājējiem ieteica, ka labāk neskatīties krūmos kopā ar beigu meiteni, pretējā gadījumā tiksi drāzts līdz pulsa zudumam! Pēc mirkļa garīga vājuma Mollija Beneta atkal kļūs par kautrīgu, šarmantu praidi, kas mācās braukt ar velosipēdu, bet cik ilgi?!